Piecas lekcijas par laika filosofiju Āzijā un Eiropā

Augustīns par to, kas ir laiks, raksta, ka “ja neviens man to nejautā, es zinu, bet, ja es vēlos to ieskaidrot kādam, kas jautā, es nezinu.” Vai laiks pastāv, kā no prāta neatkarīga, objektīva realitāte? Pulksteņu, mērījumu un fizisko teoriju laiks, kas sapludināts ar telpas dimensijām, bet vienlīdz iluzors? Līdz ar to arī dalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē ir tikai subjektīva, bet nepieciešami neizbēgama ilūzija? Vai arī personīgās pieredzes laiks - fenomenoloģiskais laiks pretstatā bezpersoniskajam kosmoloģiskajam laikam - ir atsevišķa realitātes dimensija? Ne tikai zinātnē, bet arī filosofijā par laiku domājuši dažādi.

Šo piecu lekciju ietvaros iepazīsimies, kā par laiku un tā saistību ar atmiņu, ir domājuši filosofi gan Eiropā, gan Āzijā. Semināra laikā lasīsim un apdomāsim Horhes Luisa Borhesa esejas “Laiks” un “Jaunais laika atspēkojums”, kuras noderēs kā ievads semināram. Borhesa esejas mums kalpos arī kā fons, runājot par laika izpratni zinātnē. Tālāk lasīsim un apspriedīsim Augustīna “Atzīšanās” 11. nodaļu, kas veltīta laikam. Iepazīsimies arī ar laika jēdzienu senajā Indijā, bet īpaši aplūkosim Sarvāstivādas Abhidharmas budistu īslaicīguma, momentānisma, doktrīnu (kšanikavāda), kas postulēja, ka viss pastāv neiedomājami īsu brīdi kā fundamentāli psiho-fiziski elementi dharmas. Un šī skatījuma kritiku budistu šūnjavādas (tukšuma) doktrīnas pamatlicēja Nāgārdžunas “Mūlamadhjamakakārikā” (“Vidus [filosofijas] pamatpanti”) tekstā. Bet semināru nobeigsim ar japāņu Sōtō dzen skolas dibinātāja Eihei Dōgena traktātā “Šobogendzo” sastopamo jēdzienu u-dzji “esamība-laiks”, kuru nereti salīdzina ar Martina Heidegera “Esamība un laiks” idejām.