Nāve: starpkultūru filosofiskā refleksija.

Konfluences filosofijas seminārs aicina jūs piedalīties piecu lekciju kursā “Nāve: starpkultūru filosofiskā refleksija”.

Lielais Nolīdzinātājs. Tas, par ko mēs neuzdrošināmies domāt pārāk daudz, bet kas ir klātesošs gandrīz visā, ko darām. Kā skatīšanās saulē pārāk ilgi – tas satricina un sāpina. Un tomēr, tā ir vienīgā pārliecība, pie kuras mums atkal un atkal jāatgriežas. Ja filosofija sākas ar izbrīnu, tā bieži vien beidzas ar nāvi, riņķodama ap nenovēršamo jautājumu par to, ko nozīmē būt mirstīgam. Dažādās kultūrās un tradīcijās nāve ir aplūkota kā gals, pārvērtība, pāreja vai ilūzija. Bet neatkarīgi no skatījuma tā paliek vienīgais, par ko mēs ne tikai varam būt droši, bet mums jābūt drošiem.

Taču būt drošam par nāvi vēl nenozīmē būt drošam nāves priekšā. Tieši otrādi – nāve ir absolūti nezināmā iemiesojums, robeža, kuru nevar šķērsot un atgriezties ar pilnīgu izpratni. Mēs baidāmies ne tikai no fiziskajām ciešanām vai neesamības, bet arī no apziņas izdzišanas, no sevis zaudēšanas, no tā, ka viss, kas mēs esam – mūsu atmiņas, domas, sajūtas – varētu vienkārši izzust. Nāve rada eksistenciālu trauksmi, kas izpaužas dažādos veidos: bailēs no nebūtības, no nenovēršamības, no zaudējuma. Vai filosofija var palīdzēt mums tikt galā ar šo trauksmi? Kā dažādās domas tradīcijas ir atradušas veidus, kā mazināt nāves šausmas?

Šajā kursā mēs aplūkosim, kā dažādas filosofiskās un reliģiskās tradīcijas ir mēģinājušas izprast nāvi, samierināties ar to vai to pārvarēt. Mēs pievērsīsimies Rietumu filosofijas skatījumam, kurā nāve tiek aplūkota gan kā eksistenciāla krīze, gan kā transcendentāla iespēja. Mēs izpētīsim Indijas tradīcijas, kurās nāve nav beigas, bet daļa no plašākas atkalbūšanas shēmas. Mēs apskatīsim Ķīnas filosofiju, kur nāve bieži tiek uztverta ne tik daudz individuāla izzušana, bet kā dabiska un kosmiska pāreja. Visbeidzot, mēs analizēsim mūsdienu zinātniskos un medicīniskos pētījumus par nāvi – ko tie mums saka par apziņu, par pēcnāves pieredzi un par to, vai nāves noslēpums vispār ir atšķetināms.

 Uz ko mēs, varam cerēt?

1. Ievads. Nāve: zināmais un nezināmais lielums. (27. marts, plkst. 19.00 – 21.00)

Nāve ir ne tikai bioloģisks fakts, bet arī radikāli nezināmais – robeža, kuru neviens nevar šķērsot un atgriezties ar atbildi. Tās priekšā mēs izjūtam trauksmi: vai tā ir apziņas un atmiņas izdzišana? Vai dzīves – vienīgās vērtības, kas mums patiesi pieder – zaudējums? Vai nāve ir tikai iznīcība, vai arī tā paver kādu citu realitāti? Tomēr nāvi var uztvert arī kā atbrīvošanu – iespēju pārvarēt ciešanas, sasniegt pestīšanu vai iekļauties lielākā kosmiskajā kārtībā. Vai nāves bailes ir tikai neziņa, vai tās sakņojas mūsu pašu pieķeršanās dzīvei?

2. Nāve Rietumu filozofiskajā un reliģiskajā tradīcijā. (3. aprīlis, plkst. 19.00 – 21.00)

No Sokrāta līdz Heidegeram, no pestīšanas un augšamcelšanās apsolījuma kristietībā līdz eksistenciālajam izmisumam – nāve Rietumu domā ir kalpojusi gan kā noslēpums, gan kā pēdējais patiesības kritērijs. Kā Platons un Aristotelis saprata dvēseles un ķermeņa attiecības nāves kontekstā? Kā kristietība pārveidoja nāves nozīmi caur grēka, pestīšanas un augšāmcelšanās ideju? Kā mūsdienu filosofi, reflektē par nāves iedabu un tās vietu cilvēka esamībā? Un kā nāves trauksme ir veidojusi eksistenciālisma filosofisko ainavu?

3. Nāve Indijas filozofiskajā un reliģiskajā tradīcijā. (10. aprīlis, plkst. 19.00 – 21.00)

Nāve kā pāreja, kā ilūzija, kā atbrīvošanās. No upanišadu filosofijas līdz budisma ne-es (anātman) teorijai – Indijas domas tradīcijās nāve nav tikai beigas, bet gan daļa no plašākas kosmiskās kārtības. Karmas un atkalbūšanas (punarbhāva) doktrīna, atbrīve (mokṣa) kā galīgais mērķis un nāves pārvarēšana ar īsteno zināšanu palīdzību– šajā lekcijā analizēsim, kā Indijas filosofi ir domājuši par nāvi un tās sekām. Vai baidīties no nāves nozīmē nesaprast tās patieso dabu?

4. Nāve Ķīnas filozofiskajā un reliģiskajā tradīcijā. (17. aprīlis, plkst. 19.00 – 21.00)

Nāve kā harmonijas sastāvdaļa, kā daļa no dabas ritma, kā sociālās atbildības robežpunkts. Kā konfūcieši, daoisti un budisti ir izpratuši nāves nozīmi? Kā Daodedzjin un Džuandzi autori runā par nāvi kā par dabisku pāreju? Kā konfūcisma ētiskā tradīcija skaidro senču godināšanas nozīmi nāves kontekstā? Šī lekcija atklās, kā Ķīnas domā nāve tiek uztverta ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā un kosmiskā perspektīvā.

5. Nāve un zinātne: iespējas un robežas. (24. aprīlis, plkst. 19.00 – 21.00)

Ko par nāvi saka zinātne? Kā mūsdienu neirozinātnes un medicīnas atklājumi izaicina vai apstiprina filozofiskās un reliģiskās teorijas? No apziņas jautājuma līdz pirmsnāves pieredzēm – šī lekcija mēģinās integrēt zinātniskos pētījumus ar filosofiskajiem un kultūras skatījumiem, meklējot atbildi uz jautājumu: vai nāvi var saprast tikai kā bioloģisku procesu, vai arī tajā slēpjas kaut kas vairāk? Un vai zinātnes gaismā nāves trauksme var tikt pārvarēta, vai tieši otrādi – pastiprināta?

Reģistrācija https://forms.gle/9EAgikBMettYM7n77 vai rakstot uz e-pastu: eihmanisk@gmail.com

Laiks: ceturtdienās plkst. 19:00 - 20:30 (27. marts, 3.aprīlis, 10.aprīlis, 17. aprīlis, 24. aprīlis)

Vieta: Klātienē: Žaņa Lipkes memoriāls; Tiešsaistē, lietotnē Zoom.

Cena: Piecu lekciju cena 100€. Viena lekcija: 20€.

Vincent van Gogh. Skull of a Skeleton with Burning Cigarette/Kop van een skelet met brandende sigaret (1885–86)