Piecas lekcijas par Indijas budistu apziņas filosofiju

Kas īsti ir apziņa, kas šķiet tik caurspīdīgi netverama? Domājoša substance, tikai smadzenes vai matērijai piemītoša fundamentāla īpašība? Zinātniskie žurnāli, filosofijas monogrāfijas, interneta portāli un sociālie tīkli ir pārpildīti ar viedokļiem, idejām un teorijām par to, kas ir un no kurienes rodas apziņa. Daži ir apsēsti ar smadzenēm (neiromānija), citi apziņas aizmetņus tiecas ieraudzīt atomos (panpsihisms), bet daži šos jautājumus pieņem par cilvēka prātam neatrisināmiem (misteriānisms).

Pirms modernie kļuva apsēsti ar apziņu un smadzenēm, šos jautājumus visnopietnāk iztirzāja  senie un viduslaiku indieši, jo īpaši daži budistu filosofijas virzieni. Budistiem tā nebija tikai abstrakta griba saprast to, kā pastāv lietu kārtība, bet gan praktiska vēlme apjēgt apziņas lomu ciešanu veidošanā un tās nozīmi to izbeigšanā. 

Tādēļ, pirmkārt, lai labāk saprastu, cik tālu tikuši modernie ar apziņas problēmu, vislabāk ir paraudzīties uz to no svešādas un vēsturiski attālas perspektīvas, ko piedāvā indiešu budistu domātāji. Jo, pārsteidzošā kārtā, daudzas no tēmām, par kurām strīdas mūsdienu pētnieki un filosofi, jau tika izdiskutētas Indijā. Otrkārt, tīri personīgi, šad tad ir lietderīgi izaicināt sevi intelektuāli, tiecoties apjēgt neierastu domāšanas modeli. Var gadīties, ka kādam tas kļūst par vārtiem uz vienreizīgām apziņas izmaiņām.  

Šīs piecas lekcijas un diskusijas – jo arī indieši, tāpat kā senie grieķi, bija diskusiju, argumentēšanas un strīdu pārņemti - ir domātas tiem, kuri uzskata, ka domāšana par apziņu spēj pietuvināt īstenām un absolūtām zināšanām, labākai sevis sapratnei vai vienkārši var attālināt neizbēgamo kognitīvā stāvokļa pasliktināšanos.

Lekciju plāns:

1. lekcija/diskusija. “Visu lietu sākums – prāts.” (Dhammapada).

Prāta un apziņas jēdziens senajā Indijā un Eiropas filosofijā. Prāta un apziņas jēdzieni - vidžņāna, čitta un manass - Upanišādu un Sāmkhjas filosofijā.

2. lekcija/diskusija.  Agrīnā budisma teksti - palī Nikājas un sanskrita Āgamas.

Apziņas rašanās no objektu sfēras un uztverošo maņu saskarsmes. Budistu anātman - ne-es – teorija un jautājums par to, kurš uztver un domā, ja nav patības uz ko uztvere un domāšana attiecās. Cēlonības principa nozīme: reāli pastāv tikai tas, kas atrodas cēloņu un seku attiecībās.

3. lekcija/diskusija.  Abhidharmas budisma apziņas filozofija.

Abhidharmas tekstu periods aizsāk sistemātisku budistu filosofēšanu, diskusijas un strīdus par realitāti veidojošajām fundamentālajām psiho-fiziskajām vienībām dharma. Abhidharmas filosofi polemizēja par to vai mēs uztveram pasauli tieši vai pastarpināti; vai konkrētā mūsu pieredzes brīdī, ko veido mirklīgas dharmu ‘pulsācijas’, mēs runājam par vienu prātu vai pareizāk būtu jārunā par vairākiem? Prāta un mentālo faktoru (čitta-čaitta) teorija jeb mentālais atomisms.

4. lekcija/diskusija.  Budistu izziņas teorijas skola pramānavāda: Dignāga un Dharmakīrti.

Dignāga kā proto-fenomenologs. Izziņas avoti – tiešā pieredze un loģiskais slēdziens. Svasamvedana jeb paš-zināšana: apziņa, uztverot objektus, uztver pati sevi kā lampa, kas izgaismo sevi, apgaismojot apkārtesošos objektus.

5. lekcija/diskusija. Jogāčāras-Vidžņānavādas ideālisms.

‘Tikai-apziņa’ skolas ideālisms un Budistu fenomenoloģija “Jogāčārabhūmi”, “Vimšikā” un “Vidžņaptimātratā-siddhi” traktātos: viss pastāvošais izriet tikai no apziņas, viņpus tās nepastāv materiālie objekti. Apziņa-krātuve (ālajavidžņāna) kā pieredzes sēklu krātuve.