Mentālās savienojamības problēma un šķietamās prāta pretrunas. No melnās piezīmju grāmatas: V

Mentālās savienojamības problēma un šķietamās prāta pretrunas. Tikko, izlasot vārdu ‘Vadžrajāna’, mani apskāva simpātiju sajūta, kas vērsta uz šo vārdu un visām asociācijām, kas ar to saistās manā pieredzē, proti, atmiņā. Nekavējoties, parādījās arī pretrunu sajūta, kas raksturojama kā iebilde, fiziskā līmenī izpaužoties, kā zināma pretestība, analoģiska magnēta pozitīvo polu atgrūdienam. Proti, kā gan tas savietojas ar Dostojevski, kuru patreiz apdomāju un tām sajūtām, tēliem un domām, ko raisa viņa teksts manī? Tā it kā domāšana par Vadžrajānu izslēdz spēju novērtēt Dostojevski, un otrādi? Tā it kā ir jāsaglabā mentālo elementu tīrība, jo kaut kāda pieņēmuma vadīts, es nepieļauju domu klātesamību vienā domāšanas laukā? Kāpēc? Kas tas ir? Vai tad tie nevar atrasties līdzās? Šīs bailes no pretrunām ir nemitīgu ciešanu un rūgtuma avots! Vai arī (turpinās iekšējais dialogs), budisma praktizēšana kaut kādā veidā, nepieņemot karmas vai anātman idejas, ir nepieļaujama? Un kā ar iespējām tos savienot ar atsevišķiem kristietības aspektiem? Vai šāda iespēja jāizslēdz pavisam, ja daļa no elementiem šajās reliģiskajās filosofijās nesaskan, bet citi savukārt ir radniecīgi? Šī “visu vai neko” psiholoģija nepalīdz, bet noved pie šaubām un vilšanās. Tomēr, ir acīmredzams, ka ir nepieciešams zināms metafiziskais ietvars, kas ļautu iekļaut sevī dažādos, nereti pretrunīgos uzskatus, kā daļu no pasaules milzīgās dažādības, kas izriet no ‘Viena’. ‘Viena’ “gaisma” lūzt dažādās cilvēku individuālajās prizmās, valodās un kultūrās?

* Līdz šim brīdim esmu uzlūkojis dažādo filosofisko tradīciju terminus to dažādības aspektā. No līdzības aspekta esmu apzināti izvairījies, pieņemot, ka tam nav objektīvs, pardon, zinātnisks pamatojums. Pie velna, pietiek reiz ar to scientismu!

* Esmu pametis nodarbošanos ar ķīniešu filosofiju un ķīniešu budismu tā iemesla dēļ, ka man tie vienā brīdī likās sekli, intelektuāli nepietiekami, salīdzinājumā ar indiešiem. Augstprātība!? Indoeiropiešu gramatiskais/metafiziskais aizspriedums? Kāpēc tu nedomā pa šo pieredzi, kā iespējamajiem dažādajiem aspektiem? Ne indieši, ne ķīnieši, ne eiropieši pilnībā nevar izsmelt visus aspektus. (Spinoza uzskatīja, ka dievam ir bezgalīgi daudz aspektu, bet mēs pazīstam tikai divas substances: domāšana un matēriju; tā arī ar filosofiju: tā parādās neskaitāmi daudzos aspektos).

* Kāpēc bīties paņemt labāko no dažādām tradīcijām? Vai ar to es nonāku pretrunās? Bojāju tradīciju? Es taču neaicinu šo tradīciju pārstāvjus darīt to pašu, bet tikai sakārtoju savu apziņas krātuvi.

NB. Jau no paša sākuma mans ceļš ir ietvēris sevī dažādību un sinkrētismu, tāpēc turpini tādā pašā garā. Ne maigi ezotēriski, bet liegi skeptiski.

* Šaubas. Doma: iespējams, ka Dostojevska aprakstītais ir nevesela un galīgi aptumšota prāta auglis. Viņa varoņu pieredze izgaismo tikai aptumšoto prātu, bet izraušanās nav iespējama.

NB. Lūk, kā notiek man prāta virzība šaubu un iekšējās mirklīgās disonanses, pašnoņemšanās virzienā, kas rezultēsies šaubās par iepriekšējā periodā pieredzēto un tobrīd par patiesu uzskatīto. Tas tiks atcelts bez pienācīgas refleksijas, sintēzes un inkorporācijas.

* Lūk, jau atkal! Sāku lasīt par tibetiešu budisma Rime kustību, bet uz to mani uzvedināja Šāntarakšitas vārds ar kuru saistās Madhjamakas un Jogačāras sintezēs mēģinājums. Un tā es tiku aizskalots atmiņās un asociācijās, kas mani ievilka sajūtu laukā, izspiežot no turienes iepriekšējās dienās un nedēļās dominējošo Dostojevska romānu sajūtu, Pomerancu un kristietību. Redzu, kā iekšējs prāta spēks mani virza pieķerties jaunai prātformai. NB. Kāpēc nedomāt par šo nemitīgo plūsmu, ka vienu no apziņas aspektiem? Tā taču ir māja ar daudzām istabām, kur visiem pietiks vietas. No vienas istabas ārā, citā istabā iekšā. Car koridoru, protams. Koridoram ir nozīme!

NB. Mani traucē dažādās sajūtas un to tonalitātes (atceries, kas saskaņā ar budistu apziņas filozofiju ikviens apziņas moments vienmēr ir sajūtas mentālā faktora ietekmēts), kas seko uzmanības pievēršanai jebkādam objektam. Viena sajūta, kad domāju par zinātni, cita, kad par Elīnu, vēl cita, kad par Jēkabu vai budismu. Turklāt, tās mainās atkarībā no tā vai pret domāšanas objektu izjūtu patiku, nepatiku vai neitrālu sajūtu. Katrai no sajūtām līdzi nāk mentālie tēli, kas to modificē.

* Ko, lai saka, vecīt!? Prāts ir jādisciplinē! Pat tad, ja tas ir nepilnīgs instruments!

NB. Labāk pārstāj domāt, ka tikai vienai filosofiskajai tradīcijai pieder atbildes uz visiem jautājumiem, un ka tās ir vienīgās pareizās atbildes. “Viens princips, dažādas izpausmes” (理一分殊). Iedomājies par ‘Vienu’, kura gaisma lūst dažādos aspektos.

NB. Kāpēc tādai personai, kā man, nav viegli būt pētniekam? Tāpēc, ka līdz galam izkopta spēja analizēt autoru domas, nebūdams šo domu plūsmas aizskalots. Nav viegli ievērot distanci un pie pirmās izdevības nemesties apskāvienos.

* Kļūdaini uzskati pastāv. Bet tas nenozīmē, ka viena tradīcija, kurā kļūdainais uzskats ir atrodams, visa atceļama, kā kļūdaina.

NB. Šis kategoriskums ir kaitīgs mentālais ieradums. Tas sašaurina izpratni un liedz saskatīt kopbildi.

Varbūt tev par šo kognitīvo jezgu jādomā šādi: tas, kas tevi aizved neceļos ir banāls psiholoģisms, kas ietērpj domas konkrētu sajūtu asociācijās, kas laika gaitā apaudzējušas tavu pieredzi.

Ja vēlies, lai ‘Vadžrajāna’ Dostojevksis, neirobioloģija, apziņas filozofija un citi zvēri atrodas līdzās, bez rezultējošās kognitīvās disonances, palūdz tiem noaut sajūtu čības, pirms pārkāpt refleksijas telpas slieksni. (07.09.2020).