Kosmopolīts ar/bez saknēm un atmiņas tektoniskie slāņi. No melnās piezīmju grāmatas II.

Konkretizācija. Džainisti atrisināja abstrakciju radītās problēmas, tās konkretizējot. Piemēram, domājot par karmu kā putekļiem, netīrumiem, dubļiem. Karma kā netīrumi pielīp dvēselei (jīva); tos notīra ar askētisma palīdzību (tapas – reliģiskais askētisms taču saistīts ar etimoloģisko pamatnozīmi: ‘karstums’). Attīrīta, dvēsle tiecas uz augšu: viszinoša un tīra no visa negatīvā. (27.01.2020)

Kosmopolīts ar/bez saknēm. Es esmu klejotājs, kurš ik pa brīdim vēlās iesakņoties, lai jau pēc mirkļa priecīgi nodotos nomadismam. Vai es esmu kosmopolīts ar saknēm vai bez? Šķiet, ka manu sakņu sajūtas ir vājas, vismaz attiecībā uz mājvietas izvēli, kas jau vairāk kā piecus gadus ir Taipejā. Mūža ceturto daļu esmu pavadījis Āzijā. Āzija, savukārt, sniegusi iespēju apzināties sevi kā eiropieti, kuram nav iespējas asimilēties un kļūt, piemēram, par taivānieti. Bet vien doma, ka jāpamet šis pasaules nostūris un jāatgriežas Latvijā, Eiropā, uzdzen nostalģiskas sajūtas. Tādēļ arī esmu nomads – gan ārēji, gan iekšēji -, jo mana sirds nepieder tikai vienai vietai vai vienai kultūrai. Es esmu upe ar dažādām plūsmām un atvariem, atšķirīgiem straujumiem, neviendabīgām ainavām. Nenoliedzami, šādam lietu izkārtojumam ir savi cēloņi, kas meklējami gan ģimenes vēsturē, gan agrīnajās intelektuālajās un garīgajās interesēs. Lai arī kā man šad tad negribētos dzīvot mežā, es palieku pasaules cilvēks. Cilvēks, kurš vēlās pasauli ielaist sevī ne tikai caur intelekta filtru, bet apzināties būšanu tajā pirms refleksijas. (02.02.2020.)

Atmiņu tektonika. Manī ir šie atmiņu tektoniskie slāņi. Katrs no tiem ietver sevī veselu pasauli. Par katru no tiem ir iespējams rakstīt. Rakstīt, lai to piedzīvotu atkal, it kā no jauna, atrautu no sākotnējā konteksta, bet tīru savā sajūtas esencē. Piemēram, šodien pāris ziņu apmaiņa ar Reini, izraisīja ‘Japānas perioda’ atmiņu uzjundījumu. Un es sapratu, atkal, tā irt kā būtu par to aizmirsis, ka daļa manu estētisko vērtību aug un barojas no šī perioda romantizācijas procesa. Nenoliedzami, neviena no šīm pieredzēm neatbilst kaut kam reālam, t.i. tām nav referenta ārpus apziņas elementu savienojumiem manā dvēselē. Un, lai nosargātu tos no izzušanas, man par to ir jāraksta, apzinoties neiespējamību pieredzēto nodot vārdos. Poētiski restaurēt atmiņas, lai radītu pasaules. Es saturu atmiņas no to izzušanas. (03.02.2020.)

Ne-vienpusīguma doktrīna. Man šķiet, ka džainistu ideja par metafizisko teoriju un priekšstatu ‘ne-vienpusīguma’ (anekantavāda अनेकान्तवाद), var šad tad noderēt, lai savestu kārtībā, vai izkārotu zināmā secībā, filozofisko ideju jucekli, tādā prātā kā mans, kurš ar izteiktu regularitāti pieķeras metafiziskajām teorijām. Jo pretrunām ir tendence plosīt maigas psihes, vairojot metafizisku nemieru, ietekmējot spēju jēgpilni spriest, skaidri izteikties un droši rīkoties. Proti, ikviena no teorijām ir izteikta no specifiska aspekta, tādējādi tā nevar būt visaptveroša un absolutizējama, tādējādi vienmēr izsakāma ar atrunām, nosacījumiem. Vērā ņemamas ir arī ‘iespējamības teorijas’ (syādvāda; theory of qualified predication; theory of multiplicity or multiple possibilities; conditioned predication). Tomēr galvenā problēma paliek psiholoģiska: ja tu tiecies pēc vienas galējās patiesības, kā atrast kognitīvi nedisonējošu starppozīciju starp kristietības monoteistisko dievu, vēdantas ātman un brahman, budisma anātman, daoismu un rietumu filozofiju? Tāpēc šķiet, ka vismaz aspektos, kas attiecās uz metafiziku un ontoloģiju, anekantavāda var noderēt kā pagaidu instruments, lai novērstu mudžekli. Dabiski, ja tu esi aristotelietis, tad nekādas liderēšanās ar loģikas likumiem nav leģitīmas. Bet, ja tu šad tad pieķer sevi pie domas, ka slepus apskaud dialeteistus – tos, kas uzskata, ka daži paradoksi ir patiesi? (04.02.2020.)