Ieskats Indijas filosofijas vēsturē III: vēdāntas filosofija. Valoda un realitāte.

Aicinu jūs kļūt par klausītāju kursa “Ieskats Indijas filosofijas vēsturē” trešajai daļai. Nākamās piecas lekcijas būs veltītas galvenajām vēdāntas skolām: Šankaras (8.gs.) neduālistiskajam monismam (advaita-vēdānta), Rāmanudžas (12.gs.) noteiktajam neduālismam (višištadvaita), Madhvas (13.gs.) duālismam (dvaita vādānta) un mūsdienu neo-vēdāntai, kas kopš 19.gs. beigām ir atstājusi iespaidu uz Rietumu kultūru: populārajā apziņā neo-vēdāntas Indijas filosofijas vēstures interpretācija ir kļuvusi par dominējošu, ietekmējot neskaitāmus rietumu ezotērisma un okultisma virzienus.

Vēdāntas tradīcijas interpretāciju iepazīšana un filosofisko priekšstatu atšķetināšana sniedz iespēju kritiskāk paraudzīties uz neo-advaitas ne-duālisma ideju popularitāti, apjēdzot, ka tas ir aprobežots priekšstats par Indijas filosofisko tradīciju.

Lekciju kursa pirmā daļa bija veltīta neortodoksālajam skolām: indiešu materiālismam, džainismam un budismam. Otra daļa aplūkoja brahmaniskās, ortodoksālās filosofijas skolas: pirms-klasisko vēdāntas filosofiju Upanišaduās, duālistisko sānkhja un jogas filosofiju, to atspoguļojumu “Bhagavadgītā”, kā arī indiešu loģikas skolu njāja.

Semināra plāns:

1. lekcija. Valodas un rituāla filosofija.

Lekciju kursu mēs sāksim ar indiešu gramatiskās tradīcijas (vjakarana) un valodas filosofijas apskatu, jo vēdiskā tradīcija pieņēma, ka svēto tekstu izteicienu (vākja) pamats ir mūžīgā skaņa (šabda), kas vienlīdz ir arī vārds, fonēma un teikums. 5.gs. valodas filosofs Bhartrihari pat apgalvoja, ka gramatikas analīze ved pie Brahmana izpratnes, tātad valoda – vēdisko izteikumu formā – ir realitātes skaņa. Diskusijas par to, kas veido nozīmes pamatelementus - teikums kā kopums vai morfoloģisko elementu sintēze, kāda ir cēloniskā saikne starp skaņām, nozīmēm un priekšmetiem – vēl ilgi pirms 20.gs. Eiropas valodniecības (strukturālās lingvistikas dibinātājs Ferdināns de Sosīrs; strukturālisms un post-strukturālisms sociālajās un humanitārajās zinātnēs u.c.) un valodas filosofijas (Bertrāns Rasels, Ludvigs Vitgenšteins u.c.) apdomāja valodas filosofijas idejas. Seno indiešu domātāju valodas nozīmes analīze savā ziņā atspoguļo Martina Heidegera tēzi, ka “Valoda ir esamības mājas.” To, cik lielu lomu spēlē valodas analīze, liecina fakts, ka uttara-mīmāmsa (“vēlāka refleksija”) jeb vēdāntas skola bija pazīstama arī ar nosaukumu vākjašāstra – izteikumu analīzes zinātne. Gramatikas skolas refleksijas, pārdomas par skaņām, vārdiem, jēdzieniem un kategorijām, ir saistīti ar reālisma un anti-reālisma strīdiem Indijas filosofijā.

2. lekcija. Rituāla filosofija. Esamība (sat), apziņa (čit), svētlaime (ānanda).

Vēdiskās hermeneitikas skola pūrva-mīmāmsa (“Agrākā refleksija”) un uttara-mīmāmsa (“vēlāka refleksija”) jeb vēdāntas veidošanās. Šankaras (8.gs.) prasthānatrajī (“trīs avoti”) - Upanišadu, Bhagavadgītas un Brahmasūtru – komentāri kā vēdāntas skolas filosofiskais kodols.

3. lekcija. Advaitas neduālisms.

Šankaras filosofija: īsteni pastāv tikai Brahmans – neduāla realitāte - , bet pārmaiņas, pasaules dažādība ir tikai šķietamība (vivartavāda). Vai Šankara bija apslēpts budistu ideālists?

4. lekcija. Brahmans un pasaule: nosacīti neduāls vai duāls?

Vēdāntas variācijas Rāmanudžas (12.gs.) noteiktajā neduālismā (višištadvaita) un Madhvas (13.gs.) duālismā (dvaita vādānta).

5. lekcija. Indijas filosofijas esence? Ne0-vēdānta iziet pasaulē.

Kas kopīgs vācu romantismam, amerikāņu transcendentālismam (Toro, Emersons), neo-advaitai (Vivekananda, Aurobindo u.c.), Junga analītiskās psiholoģijas atsevišķām idejām, ASV bītu paaudzei, hipiju kontrkultūrai un New Age ezotērismam? Austrumu saikne un Ex oriente lux mitoloģija.