Vēstule draugam. Par reliģijas fikcijām.

Dārgais draugs!

Vienam no Mahājānas budisma izcilākajiem un ietekmīgākajiem filozofiem, Nāgārdžunam, piedēvē īsa teksta “Vēstule draugam” (Suhṛllekha) autorību. Teksts ir adresēts Dienvidindijas valdniekam Gautamīputram Šatakarni (Gautamīputra Śatakarṇi). Tajā Nāgārdžuna iepazīstina viņu ar Budas mācības pamatiem. Draugs, pašreiz es nevēlos iepazīstināt tevi ar Budas mācību, man vienkārši likās simpātiski patapināt asociāciju ar spožajiem 2. gs. personāžiem. Tādējādi gan ‘vēstule’, gan ‘draugs’ iegūst plašāku dimensiju. Iespējams, Tu pie sevis nodomāsi, ka es nespēju uzrakstīt vai pat padomāt teikumu, kurā nebūtu kaut nelielas atsauces uz to, ko tieši vai netieši ir teikuši citi. Zināma satraukuma pavadīts, es atzīšos, ka tā ir taisnība. Es neesmu pārliecināts, ka jebkurš no šiem vārdiem un domām tā īsti pieder man. Vai vārdi var mums piederēt, kā priekšmeti, ko iegādājamies veikalā? Un ko teikt par jēdzieniem, kurus šie vārdi tiecas izteikt? Cik lielā mērā tie mums pieder? Un ko šī piederība izsaka? Un kā tā izpaužas? Hanna Ārente “Prāta dzīvē” piemin Hēgeļa novērojumu, ka ‘šis’, kas ir rodams manās sajūtās, nav ‘tas’, kurš šīs sajūtas rada; viņa prāto, ka šī nesaskaņa starp valodu un to, ko tā apzīmē, ir filosofijas sākums. Pieļauju, ka esmu pateicis par daudz: šajā teikumā bija svešinieki, bet nebija manis; es ietērpos filosofijas cēlajā mantijā, lai slēptu nespēju izteikt kaut ko, izmantojot tikai vārdus, kuri ir manā īpašumā: tos, kurus personīgā pieredze ir aprobējusi. Bet, atzīstot savu intelektuālo otršķirīgumu, saku, ka man labpatīkas iztēloties sevi saistītu ar neredzamiem prāta dzīves pavedieniem, kas ar pagātnes tekstu palīdzību savērpj mani vienā audumā ar mirušajiem domātājiem. Teksts, tekstūra, tekstils, auduma raksts, kroka. Gribas rezervēti piekrist Deridā – “nav nekā ārpus teksta” -, ja vien viņš kaut ko tādu būtu teicis, un ja vien tas nebūtu bijis pārpratums. Bet, lai nerastos pārpratumi mūsu starpā, lai emociju vektori neietriektos iztēlotos jēdzienu vairogos, es vēlējos uzrakstīt Tev par reliģiju. Par to, kādas mentālās reakcijas izraisa reliģijas jēdziens manā apziņā.

Manai vēstulei nav jābūt traktātam, tāpēc es centīšos pēc iespējams retāk izmantot definīcijas (lai gan tās ir ārkārtīgi svarīgas), pārliekus nežvadzināt specifiskus jēdzienus. Tomēr, ja tas notiek, Tu sapratīsi, ka savādāk nepratu. Visdrīzāk tas, kas sekos, klasificējams, kā asociatīvs, vāji saistīts jēdzienu plūdums, emocionāli iekrāsotos toņos.

Es sākšu ar pāris aksiomām, ar dažiem iepriekšpieņēmumiem, kas man šķiet pašsaprotami, un kurus, vēstules īsā formāta ierobežots, atļaušos pārāk gari neatrunāt. Tas, protams, ir pieļaujams šādā draudzīgā sarunā. Sarunas var būt dažādas, arī starp draugiem var atgadīties emocionālas vārdu apmaiņas. Piemēram, senajā Indijā valdnieki savos galmos mēdza rīkot debates starp dažādu filosofisko skolu pārstāvjiem. Debašu noteikumi gadsimtu gaitā tika nopietni apdomāti, un kalpoja par indiešu loģikas attīstības vienu no virzītājspēkiem. Zaudējums debatēs labākajā gadījumā bija autoritātes zudums vai pienākums pāriet uzvarētāja pusē un pieņemt viņa doktrīnu kā savējo, bet sliktākajā gadījumā nācās šķirties no savas galvas. Uz kuru pusi vien nelūkojies, vardarbība sevi manifestē! Leģendas, vismaz tās, kuras rodamas tibetiešu biogrāfijās, vēstī, ka Nāgārdžuna kļuva nepieņemas Gautamiputrī troņa mantiniekam, kurš izjuta tuvību brahmanismam, tāpēc tika pavēlēts viņam nocirst galvu ar maģiskās kušas[1] zāles stiebru. Nāgārdžunas skolnieku Ārjadevu nogalināja kāds brahmanis, kurš nespēja samierināties ar to, ka Ārjadeva intelektuāli pazemoja viņa skolotāju. Tā kā Nāgārdžuna ir ‘tukšuma’ skolas šūnjavāda pamatlicējs, tad šis brahmanis esot izteicies: “Tu pazemoji mani ar tukšo nazi, es atdarīšu tev ar īstu nazi!” Savukārt 8.gs. budistu meistaru Kamalašīlu, kurš Tibetiešu valdnieka Trisonga Decena galmā rīkotājās, divus gadus ilgušajās Samje debatēs, pārstāvēja indiešu Nālandā kloster-universitāti, nogalināja debates zaudējušā ķīniešu čaņbudistu mūka Mohejeņa sūtītie algotņi, atspārdot tam nieres. Lai vai kā, debates nedrīkst uzlūkot vieglprātīgi. Nenoliedzu, draudzības mērķis, varbūt, ir tāds, kādu to apraksta Džuandzi: īstenie cilvēki sapulcējās, palūkojās viens uz otru un pasmaidīja. Sirds uz sirdi runāja. Bet mana sirds runā tikai ar rakstīta vārda palīdzību. Ja mēs satiktos, tad es Tevi apskautu, pēc pāris glāzēm runātu tikai sirdis. Tomēr līdzās indiešu un ķīniešu tekstūrai manā apziņas audumā ievīti ir arī grieķu pavedieni. Un ar grieķiem ir tā, kā reiz kāds cits draugs teica: “Греция никогда не подводила”. Viņš gan ar to bija domājis doriskos kapiteļus, bet man prātā nāk Aristotels un viņa loģikas principi. Jā, zinu, nē, pardon, izdaru pieņēmumu, ka Tavā prātā uzplaiksnīja doma, ka šo rindu rakstītājs nav nekāds aristotelietis, jo visu savu dzīvi ir bijis “pretrunu meistars.” Es kaunīgi noliecu galvu un kā mantru noskaitu Ralfa Valdo Emersona aforismu: “Muļķīga konsekvence ir mazu prātu goblins.”[2]

Galvenā no manām aksiomām ir pieņēmums, ka reliģija, jeb precīzāk būtu teikt dažādo reliģiju metafiziskie priekšstati, ir fikcija. Bieži vien noderīga fikcija, kas sakņojās cilvēcisko būtņu mentālās uzbūves specifikā. Pārinterpretējot vidžņānavādas filosofu pamatpremisi: reliģija un reliģiskie fenomeni ir tikai prāts. Tikai prāts tādā nozīmē, ka reliģiskajiem simboliem, dogmām, reliģiskās dzīves fenomeniem nav referenta ārpus apziņas darbības. Tikai nepadomā, ka es esmu ideālists! Džordža Bārklija ideālismu jau veiksmīgi apgāza Semjuels Džonsons, kurš iespēra akmenim, lai uzskatāmi pierādītu, ka ārējā pasaule neeksistē tikai Dieva prātā, iesaucoties “I refute it thus!”[3] Savukārt es reiz iekniebu, kādam mūsu filosofu draugam, kad viņš apgalvoja, ka viņa ‘es’ nav. Lieki teikt, ka Džonsona ‘akmens un kājas argumentu’ cienījami filosofi neuzskata par argumenta cienīgu, jo tam vienkārši nav argumenta struktūras. Turklāt sper, cik tev uziet, sāpes vien paliek apziņas auglis. Tas pats, visdrīzāk bija prātā mūsu filosofu draugam, kurš uz mani sadusmojās. Bet, redzi, es neesmu cienījams filosofs, un pārāk nopietni ņemu vērā ķermeni un tā maņu dotumus. Turklāt tad, kad iekniebu, biju vēl tālu no filosofiskās aizrautības. Nenoliedzami, var metodiski apšaubīt ārējās pasaules eksistenci, kā to darīja Dēkarts, iztēlojoties ļauno ģēniju, kas viņu maldina; vai, kā Vasubandhu, kas 1000 gadus pirms Dēkarta un Bārklija izmantoja sapņa argumentu, lai apšaubītu reālista pozīcijas. Lieta tāda, ka Dēkarts, Bārklijs un Vasubandhu šos argumentus izvirzīja laikā, kad vairs nebija jāmitinās alās un jādomā par izdzīvošanu, bet mentālos argumentus varēja vērpt ērtās un siltās iekštelpās pēc labas maltītes. Vai kā mūsu draugs – pie alus glāzes krogā. Piekrītu, es varu arī smagi maldīties, un ideālisms beigās izrādīsies patiess, bet, kamēr argumentu akmens man nav uzkritis uz galvas, es, ja vien nespiež akadēmiskās dzīves pieklājība izrādīt pietāti filosofijas vēsturei un tās argumentiem, sliecos piekrist austrāliešu filosofam Deividam Stouvam (David Stove), kurš noslieci nopietni apšaubīt ārējās pasaules eksistenci pieskaitīja pie cilvēku domāšanas nozoloģijas, velkot paralēles ar nozoloģiju, kā slimību klasifikācijas nozari medicīnā.[4] Šī gadsimta otrajā desmitgadē Stouvs nav pats labākais atsauces avots, ja ņem vērā, ka viņš vēl salīdzināja fenomenoloģijas izplatību ar sifilisu un apšaubīja sieviešu intelektuālās spējas. Būdams pārliecināts ateists un alkoholiķis, viņš pirmsnāves delīrijā klīdis pa slimnīcu, meklējot Bībeli. Piekrītu, tas nav labas dzīves paraugs.

Bet atgriezīsimies pie aksiomas: reliģiskie fenomeni ir noderīga fikcija. Fikcija, kas ne tikai individuālu cilvēku dzīvēs, bet vēsturiski visos cilvēku sabiedrības paveidos, ir pildījusi noteiktu formveidojošo funkciju. Pirmkārt, cilvēcisko būtņu kognitīvā uzbūve, mūsu prāta arhitektūra, paredz, ka mēs dzīvojam fikciju pasaulē, prāta konstrukcijām piešķirot zināmu ontoloģisko statusu. Ne tikai dievi, gari, budhas un bodhisatvas, nemirstīgie sjeņ, paradīzes un elles ir fikcijas, bet valstis, valūtas, dažādās cilvēku radītās institūcijas, tajā skaitā specifiskas ģimenes formas, ir laika gaitā izveidojušās fikcijas. Bet, dārgais, mēs krītam un ceļamies par tām, daudziem krītot un nekad neceļoties, tāpēc, ka tās veic dažādas nozīmīgas funkcijas, bez kurām mūsu dzīve, kāda tā ir, nebūtu iespējama veidā, kāds tas ir. Un te nu es atgriežos pie Nāgārdžunas: fikcijas ir tukšas, tām nav savas fundamentālas eksistences, proti, tās eksistē, pateicoties to relatīvajai saistībai ar citiem cēloņiem, kuri, atliekot malā budistu analoģijas, izaug no mūsu iemiesotības, kura, savukārt, ir veidojusies miljardu gadu gaitā. Un te kā āža kāja, Tu pamanīji, izspraucās mani metafiziskie iepriekšpieņēmumi. Materiālists, fizikālists, naturālists (nē, ne tas, kurš ķer tauriņus), Tu teiksi. Bet šis ir mans pamatpostulāts: ir tikai šī pasaule, nav citas viņpus esošas. Solis transcendences virzienā ir solis tepat uz zemes. Bet, tā, kā esam apveltīti ar sava galīguma apzināšanos, bailes no nāves ir visvarens ģēnijs, kurš rada, lielākoties neapzinātas, mentālās formas, kuras mēs gribot, negribot pieņemam par reāli eksistējošām. Jo raudzīties savā un tuvinieku nāves faktā, nemirkšķinot acis un nenovēršoties, ir iespējams tikai uz īsu brīdi. Un, protams, uz nebeidzamo ciešanu fona, empātiju izjūtošs cilvēks nespēs liegt nevienam dziedējošo fikciju remdinājumu. Arī sev, kaut vai tikai uz brīdi. Līdz ar to, neskatoties uz visu laikmetu ateistiem, agnostiķiem un apgaismotājiem, reliģija ir uz palikšanu, kamēr vien mūsu kognitīvās struktūras paliks tādas pašas, kā mūsu hominīdu priekštečiem. Tomēr, tas nepadara reliģijas pieņēmumus (un šeit man kārtējo reizi jāatvainojas par tukšiem vispārinājumiem) patiesus; tas tikai apstiprina to saistību ar mūsu kognitīvās iedabas īpatnībām. Bet, ja Tev labpatīkas, izmantošu Viljama Džeimsa patiesības pragmatisko raksturojumu: šie pieņēmumi ir patiesi tiktāl, cik ir spējīgi radīt noderīgu un efektīvu rīcību. Bet, ja Tu man jautā, vai universa fundamentālajā audumā ir ieausti reliģijas fenomeni, tad teikšu, protams, ka ir, vienīgi tie eksistē šajā universā evolucionējušo būtņu apziņā. Pateicoties tai šo universu var apjēgt. Un tieši šeit jau sākas vislielākā mistērija un noslēpumainība. Gribas kopā ar Daodedzjin autoru iesaukties: “Tas ir noslēpumaināks par noslēpumaino, daudzo brīnumu vārti.”[5]

Bet par to citu reizi.

K.

[1] Kuśa jeb darbha, Desmostachya bipinnata. Buda Šakjamuni sasniedza apgaismību, sēžot uz kušas zāles sēdekļa.

[2] “A foolish consistency is the hobgoblin of little minds, adored by little statesmen and philosophers and divines.” Tu pamanīsi, ka es vārdu hobgoblin nemaz netulkoju, kā rūķi vai mājas gariņu, jo tas izklausās pārāk draudzīgi. Bet otru teikuma daļu, kurā teikts, ka konsekvenci apbrīno sīki valstsvīri, filosofi un teologi, izlaižu pavisam. Jā, konsekvences trūkums.

[3] Boswell’ s Life of Johnson, ed. G. B. Hill, rev. L. F. Powell, 6 vols. Oxford, 1935, I, 471.

[4] Stove, David. “What is Wrong with Our Thoughts? A Neo-Positivist Credo” In The Plato Cult and Other

Philosophical Follies. Basil Blackwell, 1991, pp. 179-205.

[5] 【玄之又玄，衆妙之門。】Sjuaņ dži jou sjuaņ, džunmjao dži meņ.